Ilonas Norietes, žurnāls “Latvijas Būvniecība”, intervija ar “A.C.B.” Lielo projektu grupas vadītāju Dzintaru Blumeru.

Dzintars Blumers, kas ieguvis būvniecības nozares 2017. gada labākā projektu vadītāja titulu, ar ceļu būvi saistīts teju ceturtdaļgadsimtu. Strādājot akciju sabiedrībā “A.C.B.”, viņa vadībā tapuši tādi nozīmīgi un vērienīgi objekti kā Saulkrastu apvedceļa 1. un 2. posms, Krišjāņa Valdemāra un Daugavgrīvas ielas krustojuma rekonstrukcija galvaspilsētā, VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga”” infrastruktūras attīstība, valsts galvenā autoceļa A1 Rīga (Baltezers)-Igaunijas robeža (Ainaži) segas rekonstrukcija posmā km 89,40-101,36, valsts galvenā autoceļa A10 Rīga-Ventspils segas rekonstrukcija (pastiprināšana) posmā km 20,06-23,84 un km 36,49-38,57, kā arī nesenā starptautiskās Viļņas lidostas skrejceļa un gaismu signalizācijas sistēmas rekonstrukcija.

Kā atzīst Dzintara kolēģi, ikviens no projektiem ir rūpīgi jāizplāno un jāpārdomā līdz vissmalkākajām niansēm, tajā pašā laikā pārredzot visu kopskatu. Dzintara stiprā puse ir katru darbu veikt ar lielu entuziasmu un vēlmi sasniegt maksimāli labākos rezultātus, ar savu atdevi motivējot pārējos iesaistītos. Dzintars izceļas arī ar to, ka viņš ir ne vien gana pieredzējis projektu vadītājs, bet domā tālredzīgi, paredzot potenciālās problēmas un spējot tās novērst, pirms tās radušās. Viņš māk rīkoties augsta stresa apstākļos un pieņemt pārdomātus un atbildīgus lēmumus. Dzintars sniedz lielu ieguldījumu jauno darbinieku apmācībā, nekad neatsaka savu padomu un konsultācijas.

 

TIEŠA VALODA

Sarunājoties ar Dzintaru Blumeru, sākumā vēlējāmies noskaidrot, kā ir braukt pa paša būvētajiem ceļiem – aizvien ar lepni paceltu galvu vai tomēr domājot, ka vajadzēja kaut ko darīt citādi?

- Jebkurā gadījumā visa pamatā ir projekts, – viņš atbild. – Sāksim ar to, ka es nevis projektēju, bet būvēju. Ja objekts ir tāds kā Saulkrastu apvedceļš, tad gods un slava projektētājam Jānim Cimdiņam (tagad – jau nelaiķim). Pēc šāda kvalitatīva projekta kaut ko sliktu nevarēja uzbūvēt. Viņš daudzus gadus bija to visu pārdomājis, tāpēc, braucot pa šī apvedceļa posmu, man ir izjūta, ka viss izdarīts pareizi. Ja man kāds bilstu, ka ir taču arī tā, ka es, braucot pa ceļu, apjaušu: ai, šeit tomēr nav izdevies tā, kā vajadzētu, liekot roku uz sirds, varu teikt: jā, ir tādas epizodes, bet tās vairāk attiecas uz projekta risinājumiem, kurus mainīt nav bijis iespējams. Ir zemju jautājumi, ir pasūtītāja nostāja, kad būvnieks, piedāvādams savus priekšlikumus, tomēr nav panācis izmaiņas vai uzlabojumus. Vairāk tas saistīts ar projekta nepilnībām vai citiem blakus faktoriem, kas to visu ir ietekmējuši.

 

SACĪS NO APAKŠAS, AR LĀPSTU

Par sevi Dzintars Blumers stāsta: – Pirms 24 gadiem esmu pabeidzis Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultāti ar inženierzinātņu bakalaura grādu būvniecībā autoceļu un aerodromu specializācijā. Mazliet vēlāk absolvēju šīs pašas augstskolas Inženierekonomikas fakultāti, iegūstot inženierzinātņu bakalaura grādu ekonomikā. Jau studiju gados sāku strādāt, mana pirmā un vienīgā darbavieta ir akciju sabiedrība “A.C.B.”. Darba gaitas esmu sācis no apakšas, tā sakot, ar lāpstu. Esmu bijis meistars, tad darbu vadītājs, taču lielākā dzīves daļa bijusi saistīta ar projektu vadīšanu.

Uz akciju sabiedrību es atnācu otrajā gadā pēc tās dibināšanas, tāpēc sanāk, ka tā ir izaugusi kopā ar mani, bet es – kopā ar uzņēmumu. Ja mēs skatāmies Latvijas mērogā, tad akciju sabiedrība “A.C.B.” ir vadošais ceļu būves uzņēmums Latvijā. Patlaban esam diezgan plaši attīstījušies – sākuši strādāt arī Baltijas tirgū.

 

LIDOSTAS SKREJCEĻŠ NAV VIENKĀRŠI CEĻŠ

Dzintars Blumers kā projektu vadītājs vairākkārt ticis izvirzīts dažādām balvām, taču kā labākais atzīts pirmo reizi.

- Es domāju, ka šī atzinība saistīta ar pagājušajā gadā notikušo Viļņas lidostas rekonstrukciju. Darbi pēc lidostas slēgšanas uz skrejceļa tika veikti bez apstājas 35 dienas 24 stundu režīmā. Tas bija vairāku maiņu darbs, kurā tika iesaistīti aptuveni 200 cilvēku, 300 tehnikas vienību. Kas visvairāk iegulies atmiņā tieši no šī projekta? Laikam jau milzīgā slodze, bet, ja visi strādā vienotā komandā un savlaikus plānojot resursus, tad ir iespējams paveikt ļoti apjomīgus, vērienīgus, varbūt pat prātam neaptveramus darbus. Pērn lidostā “Rīga” veicām manevrēšanas ceļa seguma atjaunošanu. Tas arī bija diezgan saspringts periods, jo darbi bija jāpaveic īsā laikā, lai netraucētu lidostas darbību. Pašlaik esmu mazliet pamainījis profilu, atbildu par lielo projektu grupu uzņēmumā. Pabeidzām autoceļa P32 rekonstrukciju Madlienas pusē. Tam bija unikāls projekta risinājums – grunts pāļi, kas nodrošina ceļa segas konstrukcijas nestspēju, neveicot purva atkūdrošanu līdz 10 metriem. Šis jaunais tehniskais risinājums Latvijā tika realizēts pirmo reizi un veikts tieši manā pārraudzībā.

 

JĀRADA TAS, KO SAUCAM PAR CEĻU

Dzintars Blumers stāsta, ka arī viņa tēvs bija ceļinieks, kurš ceļu būvniecībā un uzturēšanā nostrādājis 37 gadus.

- Es no bērnības esmu bijis tēvam līdzi uz objektiem. Mana bērnība pagājusi pie ceļiem un ar to būvēšanu saistītām lietām.

Kas saista pie ceļiem? Tā ir apziņa, ka klajumā vai mežā, kur iepriekš nekas par to nav liecinājis, izveido ceļu, kas pēc tam kalpo ilgi. Piemēram, Saulkrastu apvedceļš – tas bija ļoti savdabīgs un interesants izaicinājums, jo bija jānodrošina pieejamība ceļa trasei, jābūvē daudz tiltu, kustības pārvadu, jārada ceļš, kas ilgtermiņā kalpotu visiem. Patīkami apzināties, ka tajā visā es esmu piedalījies un pielicis savu roku.

 

KANALIZĀCIJAS UN KOMUNIKĀCIJU LŪKAS

Mūsmāju autobraucēji ļoti kritizē Latvijas ceļus. Uz jautājumu, vai tas attiecas arī uz Dzintaru, viņš atbild:

- Kritizēšana ir bijusi un būs vienmēr, jo par ceļiem visi zina visu. Jebkurš cilvēks, kas vēro šo procesu no malas, viņaprāt, saprot labāk, kā tas jādara. Nevar visus šos jautājumus mest pār vienu kārti, jo ceļu būvniecība un ceļu uzturēšana ir divas dažādas, atšķirīgas lietas. Ja runājam tieši par jaunbūvētajiem vai rekonstruētajiem ceļiem, tad šādos projektos tuvākā laikā neviens riteni nenolauzis. Viss atkarīgs no tā, kāds ir bijis projekts, attiecīgi – kāds finansējums un kāds bijis izpildītājs, ar kādu godaprātu viņš strādājis. Par saviem objektiem es nekaunos.

Daudzi autobraucēji salīdzina Latviju ar Lietuvu, kur visas lūkas novadītas ārpus ielas. Latvijā tu tikai dragā pa lūkām. Jāpiekrīt viedoklim, ka visu vajadzētu veidot atsevišķos komunikāciju koridoros, bet lielākajā daļā pilsētu vēsturiski tie nav izveidoti, tāpēc mēs turpinām darīt tā, kā tas vēsturiski iesākts. Protams, pareizi būtu lūkas veidot atsevišķās vietās, lai maksimāli novirzītu tās no ielas seguma, tad arī uzturēšana būtu daudz vienkāršāka.

Kāpēc autobraucēji, šķērsojuši Lietuvas robežu, uzreiz jūt, ka braukšana ir citāda, bet, atgriežoties Latvijā, atkal ir neskaitāmas bedres? Kur ir vaina? Grūti salīdzināt, cik ceļos ieguldījusi Lietuvas valsts, cik – Latvija. Naudas daudzums, kas pēdējos desmit gados atvēlēts Lietuvas ceļiem, ir vismaz trīs reizes lielāks nekā Latvijā, kaut vai rēķinot uz ceļu tīklu. Mēs šajā finansējumā esam bijuši gaužām pieticīgi, tāpēc ka autoceļu fonds savulaik tika likvidēts. Pašlaik mēs joprojām atsevišķās vietās nevis uzturam ceļus, kā tas būtu jādara, bet esam aizrāvušies ar ceļu glābšanu.

 

VIENALDZĪGAJAM CEĻA MALĀ NAV VIETAS

- Nevaru teikt, ka neesmu domājis: varbūt šo to vajadzēja darīt citādi. Jebkurā gadījumā es cīnos par visu, kas objektu varētu padarīt labāku, to var apstiprināt gan kolēģi, gan pasūtītāju pārstāvji. Neesmu no tiem, kas skatās uz lietām vienaldzīgi. Protams, ja nav panākts vēlamais efekts, gandarījums par padarīto mazinās.

Man ir maz iespēju kaut ko ietekmēt projekta realizēšanas laikā, kad ir noslēgts līgums. Tad diemžēl projekts jau ir saskaņots un fundamentālas izmaiņas vai kaut kādi uzlabojumi principā nav iespējami. Kā teica pieredzes bagāts vācu kolēģis: būvniekam dažbrīd jābūt tik stulbam, lai realizētu jebkuru projektu. Tas – melnā humora garā.

 

TVEICĪGAS VASARAS SINDROMS

Kā būvniekiem gāja aizvadītajā karstajā vasarā?

- Kā vienmēr, dzīvē ir gan pozitīvi, gan negatīvi notikumi. Tas, ka nelija lietus, no vienas puses, bija pozitīvi, taču tas, ka bija karsti, ir būtisks mīnuss cilvēkiem, kas strādāja objektos. Sakarā ar karsto laiku radās dažādas problēmas, kuras nācās risināt, piemēram, smilšu šķembu laistīšana un blīvēšana, kas tveicē ir diezgan apgrūtinoša. Bija vajadzīgi papildu resursi laistīšanas iekārtām un mašīnu pieejamības nodrošināšanai. Pozitīvais bija tas, ka varēja vairāk noasfaltēt- karstā laikā tas labi izdodas.

 

TURPINA PAPILDINĀT ZINĀŠANAS

Arī izglītības jomā Dzintars Blumers nestāv uz vietas. Kā viņš pats saka, uzņēmums “A.C.B.” vienmēr ir gādājis par darbinieku kvalifikācijas iespējām.

- Mēs ar kolēģiem gan iepriekš, gan pēdējos gados esam bijuši pieredzes apmaiņā ārzemēs, apmeklējām dažādus seminārus, tāpēc pieredze ir uzkrāta.

 

PIECU BĒRNU TĒVS

Pēc Dzintara vārdiem, viņa darba grafiks atkarīgs no realizējamiem projektiem. Viļņas lidostas rekonstrukcija noritēja bez apstājas, jo visu vajadzēja paveikt pēc iespējas ātrāk- tad miegam varējis atlicināt tikai pāris stundu. Arī citkārt gadās ārkārtas situācijas, kad jāstrādā pat sestdienās un svētdienās. Parasti Dzintars cenšas visu noregulēt tā, lai nebūtu jāatņem laiks ģimenei.

Par ģimeni Dzintars runā ar īpašu sirsnību, uzsverot, ka visi saprot, ja viņam dažreiz nākas ilgāk aizkavēties darbā vai strādāt brīvdienās. Ģimene vienmēr ir bijis kā atbalsta plecs, lai Dzintars varētu sasniegt darbā izvirzītos mērķus.

Dzintaram ir pieci bērni: vecākajam- jau 18, jaunākajam- nepilni divi gadi.

- Protams, ar darbu un tik kuplu ģimeni hobijiem man atliek maz laika. Viena no lietām, kas mani noteikti pievelk, ir lauki un ar tiem saistītie pienākumi: zāles pļaušana, teritorijas sakopšana. Man tie ir Kurzemes pusē, pie Kabiles.

Vēl viena iemīļota ģimenes aizraušanās – braukt ekskursijās pa Latviju un pārējām Baltijas valstīm, jo tas dod iespēju pavadīt laiku kopā.

 

KOLĒĢI KLUSĒJUŠI KĀ PARTIZĀNI

Uz jautājumu, vai Dzintars zinājis, ka konkursā “Gada projekta vadītājs Latvijā 2017” viņš izvirzīts labākā projekta vadītāja no-nominācijai un ka varētu iegūt pirmo vietu, viņš vaļsirdīgi atzīst:

- Izvirzīšana nominācijai man bija pārsteigums, jo kolēģi par to visu klusēja kā partizāni. Man nebija ne mazākās informācijas, līdz pēdējam brīdim par to pat nenojautu. Ka esmu ieguvis pirmo vietu, uzzināju tikai, kad apbalvošanas ceremonijā sēdēju zālē un sāka saukt uzvarētājus. Pārsteigums bija ļoti liels, jo balvu nebiju gaidījis. Es labprāt kaut ko pierādu ar darbiem, nevis dižojos. Kolēģi sagaidīja ar ziediem un rokasspiedieniem, tā ka viss bija jauki. Ģimene arī bija ļoti priecīga. Ir saziņas līdzekļi, kuros operatīvi var nosūtīt ziņas, tā ka ģimenē sākās diezgan skaļa darbošanās un nācās tikt galā ar apsveikumu gūzmu.

 

ATRASTIES VAJADZĪGAJĀ VIETĀ UN LAIKĀ

Ja pievēršamies Viļņas lidostas rekonstrukcijai – kas bija noteicošais, lai par to saņemtu balvu?

- Uzskatu, ka stiprā puse šajā objektā bija pieņemt tādus tehniskos risinājumus, kas izslēgtu daudzus iespējamos draudus projekta realizācijai. Bija jābūt garantijai, ka netikts apdraudēts objekta realizācijas termiņš un laiks, līdz ar to bija tehniski jānodrošinās, lai nenonāktu līdz tādai situācijai. Likmes bija augstas, un tik fundamentālam darbam atvēlētās 35 dienas bija gaužām īss laiks.

Kā mainīsies mana dzīve tagad, kad esmu ieguvis šo augsto novērtējumu? Nezinu, iespējams, vairāk apzināšos, ka latiņa ir augstu un to nevar nolaist zemāk. Mainīsies pieeja lielajiem projektiem, nebaidīšos riskēt un pierādīt savus uzskatus, līdz ar to pārliecība par to, ko daru, pieaugs. Jā, galvenais ir pārliecība par to, ko tu esi iesācis un dari, lai nekādi objekti nešķistu par lieliem un neaptveramiem.

Svarīgi ir zināt, ka virziens un kurss bijis pareizs. Tas varbūt dod papildu stimulu pieņemt izšķirošus, bet pareizus lēmumus un atrasties vajadzīgajā vietā un laikā.

 

TRĪS VAĻI, UZ KURIEM BALSTĀS

- Ko es ieteiktu tiem, kas vēl tikai domā par savas profesijas izvēli – ir vai nav vērts kļūt par būvnieku? Varbūt nešķirosim, kāda profesija: ja esi labs sava aroda meistars, tev vienmēr ir garantēts darbs. Ja ir darbs, tad ir stabilitāte. Būvnieku ģimenes var lūkoties nākotnē ar drošu skatu, jo pelnītājs tēvs, dēls vai meita vienmēr pratīs nodrošināt ģimenei iztiku, līdz ar to viņi varēs realizēt savus nodomus. Otrkārt, manuprāt, ir ļoti interesanti apjaust vietu, kuru tu veido, un to, kāda tā paliks nākamībai. Ļoti laba apziņa, ka visam esi pielicis savu roku. Treškārt, tā ir attīstība. Noris būvniecība, notiek ceļu būve, stāvu pa stāvam paceļas ēkas. Tas nozīmē, ka mēs nemīņājamies uz vietas, mēs augam. Augam kā uzņēmums, augam kā personības, augam kā valsts.

 

Avots: žurnāls “Latvijas Būvniecība”, 2019.gada maijs, 60.-62.lpp.