Trešdien, 26. augustā svinīgi tika atklāts pēdējo divu gadu lielākais būvdarbu objekts uz Latvijas valsts autoceļiem – Vidzemes šosejas posms no Garkalnes līdz Sēnītes ceļu mezglam.

Darbi valsts galvenā autoceļa A2 posmā 25,5.-39,4. km tika uzsākti 2019.gada aprīlī un pilnībā pabeigti 2020.gada 21. augustā. Darbus veica piegādātāju apvienība “Binders un ACB” par līgumcenu 46,58 miljoni eiro (ar PVN), ko finansēja no valsts budžeta un ES Kohēzijas fonda. Projektētājs: SIA Polyroad. Būvuzraudzība: SIA “Firma L4”.

Atbilstoši projektam, valsts galvenā autoceļa A2 abu brauktuvju sega pārbūvēta, izmantojot reciklēšanas tehnoloģiju seguma pastiprināšanai–esošais asfaltbetona segums safrēzēts, samaisīts ar cementu, izlīdzināts, un virsū ieklāts jauns asfaltbetona segums trijās kārtās.  Sēnītes mezglā un posmā pie Vangažiem atjaunoti deviņi ceļu pārvadi, Straujupītes caurteka un gājēju tunelis. Segas pārbūves darbi veikti arī Valmieras šosejas (valsts galvenā autoceļa A3) sākumposmā līdz tiltam par Gauju, kam veikta seguma virskārtas atjaunošana.

Veicot būvdarbus, ieklāti 180 000 tonnu asfaltbetona, īstenoti grunts darbi 575 000 m³ apjomā, iestrādātas 235 000 tonnas šķembu, izbūvēta drenāža 10 600 metru garumā un uzstādītas caurtekas 1 250 metru garumā. Izbūvētas 13 pieturvietu platformas un uzstādīti 6 pasažieru paviljoni. Uzstādītas 39 rīkojuma ceļazīmes, 85 priekšrocības ceļazīmes, 123 norādījuma ceļazīmes un 109 virziena rādītāji un informācijas zīmes. Apzaļumošanas ietvaros iestādīti 1272 rožu stādi

Īstenojot Vidzemes šosejas posma atjaunošanu, novērstas rises brauktuves segumā, kas lietus laikā izraisīja akvaplanēšanu un potenciālus draudus ceļu satiksmes negadījumiem. Papildus satiksmes drošība uzlabota, demontējot piegādes dzelzceļa sliedes uz bijušo dzelzsbetona rūpnīcu, kā arī uzstādot liela izmēra ceļa zīmes, signālstabiņus un metāla drošības barjeras vairāk kā 17km garumā.

Plānots, ka no 2021.gada atjaunotajā autoceļa A2 posmā tiks palielināts atļautais braukšanas ātrums līdz 110 km/h.

No vēstures

Vidzemes šoseja jeb Rīgas – Pleskavas autoceļš ir vēsturē vissenāk pieminētais Latvijas zemes ceļš, kas kalpojis tirdznieciskajiem sakariem ar Pleskavas, Novgorodas un Igaunijas zemēm. Rakstu avotos tas minēts jau 1226. gadā, kad visi galvenie pievedceļi Rīgai vēl bija ūdensceļi.

Livonijas hronikās vecais vezumnieku ceļš no Rīgas līdz Inčukalnam lepni nosaukts par via magna (lat. – lielais ceļš). 1688. sastādītajā Vidzemes kartē redzams, ka ceļa trase visumā atbilst tagadējai.

19. gadsimta sākumā, 1837. gadā šis ceļš kļuva par šoseju. Tai bija grants un šķembu segums, bet pie pilsētas – laukakmeņu bruģis. Šajā periodā izbūvētajai šosejai no Ādažiem pievienoja arī Tallinas ceļu, bet vēlāk, kad Latgalē jau bija pabeigta stratēģiskā Pēterburgas – Varšavas šoseja, nāca kārta arī Pleskavas šosejai, kuru pabeidza 1859. gadā, savienojot ar Inčukalna šoseju. Pēterburgas – Pleskavas – Rīgas ceļam piešķīra pirmo klasi. Latvijas brīvvalsts laikā ceļš pielabots, bet 1926. gadā segums bituminizēts. Pēc II Pasaules kara, kad bija jālikvidē kara postījumi, vecā šoseja ieguva stingrāku asfalta segumu.

1968. gadā Latvijas PSR Autotransporta un šoseju ministrijas Autoceļu un transporta uzņēmumu projektēšanas institūts izstrādāja Autoceļa Rīga – Pleskava rekonstrukcijas nepieciešamības tehniski ekonomisko pamatojumu, kurš paredzēja autoceļa posma Rīgas pilsētas robeža – Sigulda rekonstrukciju, atbilstoši ceļa I tehniskās kategorijas rādītājiem. Lai radītu maksimāli drošus un ērtus kustības apstākļus, autoceļu Rīga – Pleskava un Inčukalns – Valmiera krustojumā pie populārā restorāna Sēnīte tika izstrādāts oriģināls transporta mezgla projekts, kurā ietverti septiņi kustības pārvadi un rotācijas aplis. Bez tam šķērsojumā ietilpa arī četri auto stāvlaukumi un divi gājēju tuneļi, kuri tika izvietoti tā, lai pasažieri no visiem stāvlaukumiem un autobusu pieturas vietām ērti un droši varētu nokļūt sabiedriskās ēdināšanas kompleksā Sēnīte.

1975. gada rudenī tika pabeigta Rīgas – Inčukalna ceļa posma otrās joslas izbūve, savukārt 1977. gadā tā kļuva par augstākās tehniskās kategorijas automaģistrāli.

Inčukalna ceļu šķērsojuma mezgla komplekss bija viens no lielākajiem un oriģinālākajiem Baltijā. Kompleksa autori ir Latvijas Autoceļu un transporta uzņēmumu projektēšanas institūta inženieri A. Gulbis un R. Maslovskis. Šajā ceļu krustojumā pirmo reizi PSRS tika izmantotas, virs brauktuves uz īpašiem metāla vārtiem izvietotas, ceļa zīmes.

 Kāpēc Sēnīte?

 Vēl 1945. gadā Rīgas – Pleskavas šosejas 38. kilometra un vecā Valmieras ceļa krustojumā  bija tikai krūmi un paegļi. 1948. gadā, pēc Inčukalna patērētāju biedrības priekšsēdētāja ierosinājuma, krūmi tika izcirsti un uzcelta tējnīca “Krustiņš”, kuras platība bija 30 m2 un no siltajiem ēdieniem tajā  piedāvāja vien desiņas.

Kādu dienu Krustiņu kioska vadītājs ieradies mežniecībā un lūdzis izgatavot koka soliņu, kuru nolikt pie puķu dobes. Mežniecības darbinieks Brūzmanis šo uzdevumu uztvēris ļoti nopietni un izgatavojis ne tikai soliņu, bet arī mazu apaļu lapenīti kā sēnīti. Lai efekts būtu lielāks, lapenes jumtu nokrāsoja koši sarkanu, bet kātā ar nazi iegrieza vārdu “Sēnīte”. Uz zaļā meža fona šis darinājums lieliski izskatījās Braucot pa Vidzemes šoseju, jau no liela attāluma varēja redzēt Sēnītes sarkano cepurīti. Laika gaitā koka Sēnīte tika novākta, bet vietas nosaukums tautā palika.

Avots: VSIA “Latvijas Valsts ceļi”

 

 

 

 

 

 

 

 

Foto: VSIA “Latvijas Valsts ceļi”